TagTag pledge: Help us build secure and private social network

tagtag.com/kulturasvesture

RENESANSE FRANCIJĀ  

Francijā renesanse sākās ievērojami vēlāk nekā Itā lijā. XV gadsimtā Francij vēl valdīja gotikas arhitektūra, kas, protams, ietekmēja arī citus mākslas veidus.
Arhitektūrā XV gadsimtā sākās gotikas stila jauna, pēdējā attīstī bas fāze, ko sauc par liesmojošo gotiku. Galvenā uzmanība tika pievērsta veco ēku izgreznošanai un paplašināšanai, piebūvējot tām zvanu vai parastos torņus, kā arī kr šņus portālus [dekoratīvi veidota ēkas ieeja] un priekštelpas. Plaši attīstījās laicīgā celtniecī ba - pilsētās būv ja rātsnamus un bagātnieku savrupmā jas. Līdz ar izplatīto koka vairākstāvu dzīvojamās ēkas tipu, kas balstījā s uz akmens cokola [celtnes redzamā arhitektoniski izceltā pamatne], radās jauns - pilsē tas bagātnieku savrupmājas tips [hotel], kas nomainī ja nocietināto feod ļa pilsētas mā ju.
Tēlniecībā gotikas tradīcijas valdīja līdz pat XV gadsimta pēdē jai trešdaļai, kad tās pārņēma Itā lijas renesanses ietekme. Tēlniecības darbos plaši izplatīta bija stājskulptūra - madonnas un dažā du svēto statujas. Sevišķi raksturī gas šim periodam ir figurālās kompozī cijas "Guldīš ana kapā" un "Apraudāš ana", kam cauri strāvo jūsmīgs dedzīgums un dziļš dramatisms. Izcilu vietu ieņē ma Burgundijas tē lniecības skola, kas īpaši izcēlā s kapu pieminekļu veidošanas jomā. Starp daudzajiem pieminekļiem ar savu oriģinalitāti saista Filipa Po (ap 1400. g., Luvra) kapa piemineklis, kurā sarkofāga [no akmens vai metāla izgatavots un dekorē ts masīvs zārks] vietā ir katafalks [paaugstinājums, uz kura stāv zārks], ko tur astoņas lielas apraudātāju figūras.
Arī glezniecībā XV gadsimta vidū vē l ir jūtamas spēcī gas gotiskās tradī cijas. Kaut gan Francijas karaļi bieži apmeklēja Itāliju un daudz ko mākslas jomā gribēja sev iegūt tieši tādu kā Itālijā, Francijas renesansei bija pavisam cits gars nekā citur Eiropā, jo galvenais tās uzdevums bija demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. Franču glezniecība tomēr pilnīgi saglabāja savu individualitāti un reizē radīja nacionālo glezniecī bas skolu, kas bija saistīta ar gadsimtu tradīcijā m, it īpaši ar gotisko monumentālo tēlniecību, un izc lās ar to stila stingrību, kas arī turpmāk bija viena no franču mākslas raksturīgākajām iezīmēm. Franču glezniecī bas skola dalījās vairākās vietējā s skolās, kas bija veidojušās dažā dos zemes reģionos un bieži ievē rojami atšķīrās cita no citas. Galvenie mākslas dz ves centri bija Luā ras upes baseins ar Tūras un Buržas pilsētām, kur no Parīzes bija pārcē lies karaļa galms; mazliet vairāk dienvidos - Mulēna (Burbonu rezidence), Aviņona un Eksa.
Tūrā darbojās Kā rļa VII un Ludviķa XI galma mā kslinieks Žans Fukē [Jean Fouquet, 1420 - 1490], kas arī bija ievērojamā kais franču XV gadsimta mā kslinieks. Fukē darbiem piemī t vienkāršs un veselīgs reālisms, precīzs un objektī vs vērojums. Šīs iezīmes mā kslinieks apvienoja ar fantastisku plastisko formu izjū tu un tieksmi pēc l niju skaidrības. Fukē bija izcils portretists. Viņa darinātie portreti ir skarbi patiesi un ļoti precīzi atspoguļo modeļa raksturīgā s iezīmes, taču tie neizceļas ar ī pašu smalkumu. Fukē seju modelē plašiem otas vilcieniem, cenzdamies uzsvērt tikai galveno, atmetot maznozīmī go. Tāpat arī figūras veidotas lielos triepienos, apģē rbam krītot plašā s krokās, bet figū ras ir kā sastinguš as, tās neparāda sevi izteiksmīgos ž estos. Fukē portreti ir monumentāla stila darbi, neizskaistinā ti, bet tomēr apvaldītas cienī bas pilni. Tāds ir viņa " Kārlis VII" - vārgs, slimīgs, noguris un neglīts, tomēr saglabājis diženu stāju, kas atbilst karaļa paš cieņai.
Pie mākslinieka visievērojamā kajiem darbiem pieder diptihs [divas gleznas, ko vieno kopīga iecere], kas vēlāk sadalīts. Tā kreisajā pusē, kas saucas "Etj ns Ševaljē un Sv. Stefans", attē lots ievērojams valsts darbinieks un viņa aizbildnis Sv. Stefans, kuru silueti skaidri izce as uz baltā marmora zāles arhitektūras fona. Tikpat skaidri iezī mētas sejas un ķ ermeņu kontūras diptiha labajā pusē , kur attēlota "Madonna ar Jē zus bērnu". Figūru plastiskajam veidojumam piešķ irts gandrīz vai taustāms efekts. Tīrās, gaišās, caurspīdīgās krā sas uzklātas plānā , vienmērīgā slā nī, atgādinot krā sotu skulptūru.
Pie Fukē atstātā mākslas darbu mantojuma pieder brī nišķīgas miniatū ras, ar kurām viņš izgreznojis vairā kus rokrakstus. Miniatūrā "Jū du senatne" Fuk ir lielisks vē stures gleznotājs ar apbrīnojamu meistarību atveidojot kauju ainas un soļojošas karaspēka kolonnas. Ne mazāk valdzinoš as ir mākslinieka ainavas, kas redzamas " Stundu grā matas", Bī beles un evaņģē lija sižetos.  

Sākot ar XVI gadsimtu Francijā attīstījās humā nisma kultūra, uz kuru spēcīgu iespaidu bija atstā jusi Itālijas mā ksla. Tomēr franču renesanses kultūras raksturīga īpatnī ba bija tā, ka tajā , vairāk nekā Itā lijā, Vācijā un N derlandē, liela nozīme bija muiž niecības uzskatiem un gaumei, kas Francijas mākslai piešķīra aristokr tiskas iezīmes.
Par sava laika literatūras diž gariem Francijā kļ uva Fransuā Rablē un Mišels de Montē s.
Franču tautas humā nistu, ārstu, juristu, dzejnieku, filologu, filozofu, arhitektu, pedagogu un dabaszinātnieku Fransuā Rablē [Rabelais, 1494 - 1553] var dēvēt par vienu no renesanses laikmeta universālākajiem cilvēkiem. Šķiet, nav nozares, kurā izcilais literāts nebūtu darbojies. Savā populārajā darbā " Gargantija un Pantagriels" Rablē pārtop dzēl gā satīriķī, kurš, izmantojot kariķētu viduslaiku romāna formu, izzobo sava laikmeta un laikabiedru trū kumus.
Gargantija ir milzis, labo milžu karaļa Granguzjē pēctecis, kas pasaulē nācis piedzimstot no mā tes auss. Milži cīnās pret aizspriedumainām tradīcijām, tumson bu, despotismu un katoļu baznīcu, kas visu to māca. Viņi atbalsta humā nisma idejas un gara gudrību.
Ar milžu tēlu palī dzību Rablē vērš as pret veco audzinā šanas sistēmu, kas balstās uz iekalš anu un baznīcas dogmatiskajām zinā tnēm. Viņaprāt jaunās m cību sistēmas pamatā jābūt izpratnei un saistī bai ar reālo dzīvi, mācībām jā sniedz intelektuālā bauda un īsts izzi as prieks. Šīs idejas Rablē ielicis skolotāja Ponokrāta tēlā. Viņš rūpējas par cilvēku saskaņotu garīgo un fizisko attīstību un uzskata, ka cilvē kam jāpakļaujas lielajiem dabas likumiem. Daba devusi viņam ne tikai dvēseli un prātu, bet arī miesu, tad kāpēc to mērdēt fanā tiskā askētismā? Mērenība - lūk, kas jāievēro cilvē kam!
Tikpat dzēlīgi Rablē izsmej reliģ isko dogmatismu, mistiku un izvirtuš os mūkus un garī dzniekus. Romāna beigās autors piedāvā savu ideju par iespē jamo dzīvi Telē mijas abatijā. Tur cilvēku nevis apskaustu un ierobež otu, bet gan dotu br vu vaļu viņa dabiskajām tieksmē m un intelekta attī stībai.
Mišels Montēņs [Montaigne, 1533 - 1592] ir franču renesanses filozofs un rakstnieks, esejas žanra nodibinātājs un, protams, humānists, jo arī viņa uztver galvenais ir cilvē ks - tāds cilvēks, kas dzīves jēgu saskata šajā pasaulē, nevis mistiskā aizkapa dz vē. Montēņs uzskatīja, ka cilvēks ir vislielākais noslē pums uz pasaules, mū žīgi mainīgs un neaprēķināms. Katrā cilvēkā mā jo gan cēlais, gan zemiskais, kas gaida atbilstošu situā ciju, lai izpaustos. Montēņs meklēja l dzsvaru starp ķ ermeni un dvēseli. Viņš uzskatīja, ka saslieties pret savu ķermeni būtu tas pats, kas saslieties pret Dievu, un tomēr gar gums tika vērtēts augstāk. Montēņs meklēja atbildes uz Lielās Dzīves noslēpumiem. Kā dzīvot, lai nepazaudētu sevī cilvēku? Rakstnieks nedod gatavas atbildes, bet tic milzīgajam cilvēka garīgās attīstī bas spēkam, kaut gan skaidri apzinās, ka pastāv iespēja smagi vilties un neatrast vairs spē ku atgriezties atpakaļ. "Saprātīgs cilvēks nav zaudē jis neko, ja saglabā jis sevi pašu... Pats dižākais pasaulē ir prasme piederēt sev."
XVI gadsimta Francijas arhitektū ras attīstību var sadalīt divos lielos posmos: Francijas agrīnās renesanses periods l dz XVI gadsimta č etrdesmito gadu sā kumam un gadsimta vidus un otrā puse. Francijas agrīnās renesanses arhitektū ra veidojās lielā Itālijas arhitektū ras paņēmienu ietekmē, ko vēl paspilgtināja Francijā dzīvojoš o itāļu meistaru (Leonardo da Vinči, Čellini, Viņola) klātbūtne. Sākumā tika celtas ēkas, kuru plā nojums un telpu apjoms, kā arī konstruktīvie paņē mieni vēl bija saistīti ar gotiskā s celtniecības trad cijām, bet to dekoratīvajos elementos jau parād jās itāļu arhitektūras paņē mienu ietekme. Vēlāk būvēja celtnes, kurās jau varēja saskatīt da ādu elementu savstarpējo harmoniju. Visievērojamākā un nozīmīgākā š laika celtne ir Š amboras pils. Lai gan celtne tiek dēvēta par pili, t atšķirībā no feodāļu nocietinā tajām pilīm ir pilnīgi jauns ā rpilsētas villas tips, kas paredzēts īslaicīgiem medī bu vai izpriecu izbraukumiem. Šamborā vēl lietoti daudzi nocietinātajām pil m raksturīgi elementi - iekšē jais slēgtais pagalms, grāvji ar paceļamiem tiltiem, torņi, taču tai raksturīgas arī vairākas jaunas iez mes: ēkas kompozī cijas simetrija, gleznains kopējais siluets.
XVI gadsimta č etrdesmitajos gados arhitektūras attī stībā notika ievē rojamas izmaiņas. Sāka darboties izcilākie XVI gadsimta arhitekti: Pjērs Lesko [Pierre Lescot], Žans Guž ons [Jean Goujon] un Filibērs Delorma [Philibert Delorme]. Tāpat arī veidojā s franču arhitektū ras teorētiskās domas pamati.
Lesko un Gužona visievērojamākais projektētais objekts ir Luvras pils Parīzē, Sē nas krastā. Jaunā pils būvēta vecās gotiskās nocietinātās Luvras pils vietā, kuru pirms tam nojauca. Pēc plāna ēka bija iecerēta č etrstūra veidā ar iekšēju pagalmu, ap kuru grupējās korpusi; telpas korpusos tika izvietotas galvenokā rt vienā rindā. Visgreznāk iecerē tas bija iekšējā pagalma fasādes. Fragmenti, kas no tā m saglabājušies, sniedz pilnīgu priekšstatu par autoru vispārīgo ieceri - trīsstāvu celtnes pirmos divus stāvus arhitektoniski šķe orderi [nesošo un balstošo arhitektonisko elementu kārtojums - pamatne, kolonnas, pilastri un antablements], augš jais - trešais stā vs atveidots atika [sienas daļa virs vaiņagojošās dzegas] veidā. Luvras fasādēs pla i izmantota dekorat vā skulptūra ar daudziem alegoriskiem tē liem.
No daudzajām F. Delorma celtnēm ī paši ievērības cienīga ir ārpilsē tas pils Anē, kas saglabājusies tikai daļēji, un Franciska I kapa piemineklis Sv. Zenona abatijas bazn cā Parīzes tuvumā . Tajā antīkās triumfa arkas motī vs drosmīgi apvienots ar franču tradicionālo kapu pieminekļu formu.
Tēlniecība Francijas renesanses mākslā noteikti ie em pirmo vietu. Izšķirošā nozī me franču tēlniecī bas attīstības liktenī un Itā lijas mākslas ietekmes nostiprinā anā bija mā kslinieku Džovanni Batista Roso [Rosso] un Frančesko Primatičo [Francesco Primaticcio] darbī bai. Ieradušies Francijā , viņi lika pamatus jaunai mākslas skolai, kas nebija saistīta ar franču nacionālajām tradī cijām. Liela nozīme bija arī tam, ka no 1540. līdz 1545. gadam Francijā dzī voja B. Čellini. Čellini kailās fig ras, kas stila ziņ līdzīgas Primati o figūrām, stipri ietekmēja Francijas tēlnieku daiļradi. Tomēr franču meistariem bija iesp ja studēt arī klasisko skaistuma ideālu, jo Primatič o no Romas līdzi bija atvedis daudzu slavenāko antīko oriģinālu ģipša nolējumus.
Ievērojamākais franču renesanses t lnieks bija Žans Gužons [Jean Goujon, 1510 - 1568]. Gužons veidojis kapa pieminekli Luijam de Brezē Ruā nas katedrālē, no 1544. gada kopā ar arhitektu P. Lesko strādājis Parīzē pie Sv. Žermēna baznīcas kanceles, kurai darināja piecus ciļ ņus: četras evaņģ ēlistu figūras un "Kristus apraud šanu". Visievērojamākais un pilnīgākais Guž ona skulpturālais darinājums ir " Nimfu strū klaka". "Nimfu strū klaka" (saukta arī par "Šķī stīšanas strū klaku", jo turpat netālu atrodas baznīca ar tādu pašu nosaukumu) sākotnē ji bija taisnstū rveida celtne, kas atradās laukumā, ko ieskāva trīs ieliņas. XVIII gadsimta beigā s tā tika pā rvietota laukuma vid un pārveidota. "Nimfu strū klakas" skulpturālais rotā jums ir seši šauri vertikāli ciļņi, uz kuriem attēlotas vieglās drānās tē rptas nimfas, kas tur rokā krūkas, no kurām ārā šļ cas ūdens. Uz trim garajiem, horizontālajiem ciļ ņiem attēlotas naj das [ūdeņu dievī bas sengrieķu mitoloģijā] un tritoni [jūras dievi sengrieķu mitoloģijā], bet trīs pārējos ciļ us rotā amori. Figūrām ir apbrī nojama pozu daudzveidība un brī vu kustību grācija, kas apvij sarežģī tos ķermeņu rakursus.
Gužona daiļradē franču renesanses m ksla sasniedza savu pilnīgo briedumu. Tai piemīt tas skaidrais stils un atturība, kā arī ritma un harmonijas smalkā izjūta, kas ir Francijas mā kslas raksturīgas iezīmes.
Gužona pēctecis bija Žermēns Pilons [Pilon, 1537 - 1590]. Atšķirībā no Guž ona, kas neatstāja uz viņu nekādu ietekmi, Pilons piev rsa uzmanību nevis cilnim, bet monument lajai skulptūrai. Pie viņa pazīstamā kajiem darbiem pieder divas Indriķ a II kapenes. Pirmo no tām veido trīs grācijas [seno romiešu trīs dievietes], kas uz galvām tur urnu, kur glabājas karaļ a sirds.
Stājglezniecība franču XVI gadsimta mākslā ieņem krietni mazāku vietu nekā tēlniec ba - plašu attīst bu guva tikai portreta māksla.
Laikabiedri augstu v rtēja Žana Kluē [Jean Clouet] radī tos portretus, bet daudz talantīgāks bija Žana Kluē dē ls Fransuā Kluē [1510 - 1572]. Viņa galma portretiem piemīt v ss cienīgums un stingra atturība, taču modeļa ārēj s iezīmes tajos atveidotas patiesi. Krietni interesantā kas ir Kluē zīmē jumu skices, kuras m kslinieks darinā jis tieši pēc mode a un kam ir pilnī gi patstāvīga mā kslinieciskā nozī me. Mākslinieks īpašu uzmanību pievērsis smalkai un rūpīgai individuālo iezī mju attēlošanai. Ar itāliešu zī muli darinātie portreti, kas ietonē ti ar sangīnu [mī ksts, sarkanbrūns z mulis bez ārējā apvalka] un pasteļ krāsām, gadsimta vidū un tā otrajā pusē bija plaši izplatīti.]
Galma aprindās daudzi aizrāvās ar savu laikabiedru portretu kolekcionē anu - tos lielā skaitā darināja vairākas darbnīcas. Ievērojamākie šaj jomā bija brāļi Etjēns un Pjērs Dimonstjē.
No nedaudzajiem vē sturiskā žanra gleznotājiem minams Žans Kuzēns Vecā kais [Jean Cousin], kas darinājis pirmo gleznu franču mā kslā, kurā attē lota kailas sievietes figūra.  
 
 

RENESANSE SPĀNIJĀ  
 
 

Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu XV un XVI gadsimtu mijā uzplauka arī tās kultūra. Tomēr Spānijas renesanses kultūra veidojās sarežģī tos apstākļos. No vienas puses tā pārņēma gadsimtu gaitā veidojušās spāņu nacionālās tradīcijas, no otras puses kultū ras attīstību stipri ietekmēja iesīkstējušās baznīcas dogmas. Baznīcas naidīgā attieksme pret visu jauno neļāva izplatīties humā nisma idejām, kā arī dabas un eksaktajām zinātnē m. Tāpēc arī Spānij ilgāk nekā citā s zemēs saglabājā s kultūras reliģ iskais raksturs, kas ietekmēja kā mā kslu, tā arī literatūru.
Par spīti baznīcas aizspriedumiem seviš ķi lielu attīstī bu XV gadsimta Spā nijas kultūrā sasniedza literatū ra. XV un XVI gadsimtu mijā radās tā saucamais "blē u romāna" ž anrs, kas drīz vien plaši izplatījās pārējo Eiropas valstu literatūrā. Viens no šā žanra agrīnākajiem paraugiem Eiropā ir anonīmais romāns "Tormesas Lasariļo dzī ve". Romānā attēlota t laika reālā dzī ve ar tās visikdienišķākajā m parādībām, kas nereti atspoguļotas satīriskā manierē .
Par augstāko spāņ u literatūras kalngalu uzskatāms dramaturgs Migels de Servantess [Cervantes, 1547 - 1616] - viens no retajiem sava laika humānistiem, kam savos darbos izdevā s reālistiski atspoguļot XVI gadsimta nogales krī zi spāņu tautas dz vē. Tas jūtams gan viņ a "Paraugnovelē s", gan izcilaj parodijromānā "Dons Kihots", ar kuru Servantess vēl jies pateikt, ka laika straujais ritē jums prasa, lai cilv ks dzīvotu un attī stītos tam līdzi, nevis kūļātos pag tnes ēnā, velti cenšoties atdzīvin t sen pagājušās nevajadzīgās tradī cijas. To autors romānā "Dons Kihots" mēģ ina pateikt ar prāt pusjukušā Kihota tēlu. Šajā romānā, kas atspoguļo visus sarežģītos Spā nijas apstākļus XVI gadsimta otrajā pusē, vienlaicīgi nosodīta un izsmieta tukšā fantazēšana, kam nododas aristokrā tija, kas vēl dzī vo viduslaiku bruņ inieku ideālu pasaulē, kā arī jaunais naudas un iedzīvošanās kā res kults. No otras puses, autors sulīgi, ar lielām simpātijām tēlo plašu tautas dzīves ainu.
Interesanti, ka dons Kihots, par kuru smejas gan lasītā js, gan pats autors, reizē iemieso arī sava laika pašas humānākās idejas. Tieši caur viņu autors izsaka savus filozofiskos atzinumus par person bu: "Ieskaties pats sevī, mēģini sevi izprast, un tā ir visgrūtākā izprašana, kādu vien var iedomāties. Izpratis pats sevi, tu neuzpūtīsies kā varde, kas gribēja līdzināties vē rsim".
Šajā darbā kā spogulī sevi varē ja vērot un atpazī t absolūtisma neierobežotās varas izmantotāji un garīdzniecība, un tauta izdarīja secinājumus par ī stajiem posta un nabadzības vaininiekiem, kuru bezjēdzīgās milit rās avantūras XVI gadsimta beigās bija novedušas Spā niju līdz krīzei.
XVI gadsimta otrajā pusē uzplauka arī spāņu nacionālā drāma, kuras visspilgtākais pā rstāvis ir Lope de Vega [1562 - 1635]. Kā daudzi renesanses laikmeta rakstnieki, Lope de Vega savos darbos kritizē feodālo norobežošanos, iestājas par valsts apvienošanu un "tautas monarha" varu, kas rūpētos par vispārēju labklāj bu. Cieņa pret savu tautu un tās tiesī bām, naids pret feodālajiem varmāk m jo spilgti izpauž as Lope de Vegas varoņdrāmās, no kurām pati ievē rojamākā ir " Avju avots". Tajā Lope de Vega atainojis patiesus, tautasdziesmās apdziedātus notikumus. Drāma "Avju avots", kas aizstāv cilvēka tiesības cīnīties, aizstāvēt savu cilvēcisko cieņu, sacelties pret apspiedējiem, ir viena no spilgtākaj m pasaules teātra vēsturē.
Rakstnieks, būdams humānists, ticēja, ka cilvēks ir skaists un cēls, ka nav tādu šķēršļ u, ko nespētu pā rvarēt dziļas un patiesas jūtas. Par visapbrīnojamā kajām jūtām Lope de Vega uzskatīja - mīlestību. Humānās idejas, spraiga darbība, apbrīnojama poē tika bija Lopes de Vegas "mīlas komēdiju" galvenās iezīmes.
Arhitektūrā formu pāreja uz renesanses mākslu noritēja ļoti gausi. XV un XVI gadsimtu mijā Spānijas arhitektūrā vēl dominēja pārejas elementi no gotikas uz renesansi. Šajā laikā izplat jās tā saucamais "plateresko stils", kura raksturīgā īpatnī ba ir izteikti smalk un bagātīgā ornamentika. Apdarē tika izmantoti arī renesanses arhitektū ras dekoratīvie mot vi.
Renesanses formas Sp nijas arhitektūrā nostiprinājās tikai ap XVI gadsimta vidu. XVI gadsimta otrajā pusē Spānijas arhitektūra attīst jās tiešā Itā lijas renesanses arhitektūras ietekm . Tās galvenais pā rstāvis bija Huans de Erera [Juan de Herrera, 1530 - 1579], pēc kura vā rda dižrenesanses stils Spānijas arhitektūrā nereti tiek dēvēts par Ereras stilu. Galvenais Ereras darbs ir karaļa pils - Eskorjals. Šī pils tika būvē ta Filipam II un aptvēra Sv. Laurentija baznīcu, klosteri, karaļa rezidenci, karaļu mauzoleju - kapenes un pat bibliotēku! Tā ir apmēru ziņā milzīga četrstū rveida celtne ar tor iem stūros un bazn cas kupolu centrā. Pils formās valda stingrs, skarbs un vienkāršs vispārē jais risinājums, kā arī gandrīz pilnī gi nav dekoratīvo elementu. Ar savu drūmo veidolu pils atgā dina cietoksni.
XV gadsimta glezniec bā Spānijā valdī ja spēcīga baznī cas ietekme, kas aizliedza attēlot kailus ķermeņus, nostājās pret reli isku sižetu laicī gu attēlošanu, lika šķēršļus antīkās mitoloģ ijas sižetu izmanto anai. Tas viss kavēja renesanses mākslas elementu ieviešanos Spānijas glezniecī bā. XV gadsimta mā kslinieku darbos vē l maz attīstīta perspektīva, saglab jies nosacītais zeltītais fons un figūras izvietotas plaknē. Gleznās dominē reliģiskie sižeti, kuros sevišķi biež i attēlotas dažā das moku un sodīš anas ainas.
Pēc slavenā Nī derlandes mā kslinieka Jana van Eika brauciena uz Pireneju pussalu 1492. gadā, dogmatiskā situācija spāņu glezniecībā sāka mainīties. Spāņu mākslinieki aizrāvās ar Nī derlandes glezniecī bas tehnikas patapin šanu, it sevišķi rūpīgi pā rmantojot smalko detaļu izstrādāš anas paņēmienu, kas kļuva par spāņ u glezniecības raksturīgu īpatnī bu.
XVI gadsimta sākumā ķeizara Kārļa V karagājieni uz Itā liju veicināja spā u iepazīšanos ar Itālijas mā kslinieku darbiem, kas izraisīja lielu interesi. Daudzi gleznotāji devās uz Itāliju apgūt jaunākos sasniegumus gleznoš anas mākslā - perspektīvu, gaismē nu, prasmi atveidot cilvēka ķermeni, taču pati Itālijas renesanses būtība viņiem palika sveš a, jo Spānijā nebija labvēlīgas augsnes, kur attīst ties dzīvi apliecinošai pasaules uztverei un skaidram racionā lismam, kas veidoja Itālijas mākslas kultūras pamatu. Pēc savas būtības krietni tuvāka spā u mākslas uztverei bija manierisma [no renesanses izveidojies mākslas stils, kam raksturī ga nosacīta un sare ģīta mākslas forma] māksla, kas Spānijā rada daudz sekotāju. Pat tie mākslinieki, kas atdarināja diž renesanses meistaru darbus, parasti tos veidoja manierisma garā.
XVI gadsimta vidū, Filipa II valdīš anas laikā, manierisma virzienu Spānijas mākslā izspieda oficiālā galma māksla. Glezniecībā radās sadomāti un vēsi darbi, kas būtībā bija tikpat sveši Itālijas renesansei kā iepriekšējā laika reliģiskie gleznojumi. Karaļa galms kļuva par mākslas darbu galveno pasūtītā ju un noteikumu dikt tāju. Visinteresantākā š ā laika spāņu glezniecības joma bija portrets, vienī gais laicīgais ž anrs, kas attīstīj s Spānijā. Starp Filipa II galma portretistiem izceļas divi lieliski mā kslinieki, kas ielika pamatus spāņ u galma portretu mā kslai - Alonso Sanč ess Koeljo [Alonzo Sanchez Coello, 1532 - 1588] un Huans Pantoha de la Kruss [Juan Pantoja de la Cruz, 1551 - 1609]. Šo mākslinieku aristokrātu portretos īpaši izceltas augstās kā rtas raksturīgās iezīmes - klīrība, uzpūtība, atturī gi žesti, bagātī gs tērps, un reizē arī apbrīnojami patiesi atveidoti modeļa sejas vaibsti un garīgā pasaule.
XVI gadsimta otrajā pusē Spānijas glezniecībā blakus oficiālajai galma m kslai attīstījās arī cits mākslas virziens, kas galmā netika atzīts. Viens no ievērojamā kajiem šā virziena gleznotājiem bija Luiss de Moraless [Luis de Morales, 1518 - 1582]. Moralesa daiļradē jūtama sava laika mistisko reliģisko mācību ietekme (š s mācības Spānij bija izplatītas, bet oficiālās bazn cas neatzītas), vi a darbiem cauri str vo reliģiskas jū tas un viduslaiku askētisma ideāls. Mākslinieka gleznojums ir ļoti smalks un rūpīgs, tehniskā ziņā tuvs Nīderlandes glezniecībai, lai gan meistara brieduma gadu darbos jūtama tieksme tuvināties Itā lijas mākslas sasniegumiem.
Panākumus galmā neguva arī viens no Spānijas XVI gadsimta otrās puses izcilākajiem māksliniekiem El Greko [īstajā vā rdā Domeniko Teotokopuli, 1541 - 1614], kura daiļ rade Spānijas mā kslā ieņem savrupu nostāju. El Greko dzimis un s kumā mācījies Kr tas salā, vēlāk aizbrauca uz Venē ciju, kur studēja pie Ticiana un Tintoreto, kuru ietekme stipri jū tama mākslinieka agrīnajos darbos. Ap 1570. gadu El Greko atstā ja Venēciju un apmetās Romā, kur viņa darbi iemantoja sabiedrī bas uzmanību. Taču El Greko mā kslas galīgā izveidošanās un talanta pilnīgs uzplaukums notika vē lāk, kad mā kslinieks pārcēlā s dzīvot uz Spā niju. Sākumā, apmeties Madridē, El Greko saņēma vairākus gleznu pasūtījumus, bet, visvairāk rū pēdamies par kopnoskaņas radīš anu, mākslinieks pā rkāpa tradicionā los sižeta risinā juma likumus. Tas izraisīja neapmierinātību pasūtītājos, kas pat pārmeta meistaram dažu tipu ārkārtīgu vulgarizāciju. Tikai pēc tiesas procesa un ekspertu labvēlīga slē dziena El Greko saņ ma nopelnīto naudu.
Drīz pēc tiesas procesa mākslinieks saņēma gleznas pas tījumu no karaļa Filipa II. El Greko uzgleznoja gleznu ar nosaukumu "Filipa II apoteoze", kurā attēlots karalis, kas nometies uz ceļ iem. Apkārt viņam baznī ctēvi un taisnīgie cilvēki, kas pavē rsuši skatienus uz debesīm, kur ž ilbinošā gaismā, eņģeļu pulka apņ emti, mirdz jezuītu ordeņa iniciāļi. Pēc gada El Greko uzgleznoja vēl vienu karaļa pasūt jumu - "Svētā Maurīcija mocī bas", kas tomē r izraisīja Filipā II lielu nepatiku. Pēc šīs neveiksmes mā kslinieks atstāja Madridi un uz visiem laikiem apmetās Toledo.
Toledo bija veca Spā nijas aristokrātu pilsēta, kas vēl saglabājusi viduslaiku dzīves ritmu. Pilsētā bija daudz rakstnieku un dzejnieku, ar kuriem El Greko, būdams plaši izglītots un vispusīgs cilvēks, drīz vien sadraudzē jās. Šajā feodālās aristokrātijas un inteliģences vidū galīgi izveidojās mākslinieka pasaules uzskats un glezniecības maniere, šeit atbalstu guva viņa tieksme pēc mistisk un prātam nesaprotamā. El Greko Toledo pils tā darinātajos darbos jūtama milzī ga mistikas piedeva un nosliece uz figū ru deformāciju. Figūras viņa glezn s kļuva nesamērī gi izstieptas, krā sas ieguva sevišķi izsmalcinātu sabalsojumu un sāka it kā izstarot vē su zaļgani fosforiscējošu gaismu, kas saistī ja priekšmetu kontū ras.
Mākslinieka daiļ rade ir sarežģīta un pretrunu pilna. Nereti viņa gleznā s savijas apbrī nojama fantastika kopā ar realitāti, kā, piemēram, vien no visslavenā kajiem El Greko darbiem "Grāfa Orgasa guldīšana kapā". Tās sižets aizgū ts no senas leģ endas, kas stāsta par mirušā dievtic gā Toledo hidalgo bērēm, kuras pagodinājuši svē tie, nolaizdamies no debesīm. Šī aina attēlota kā mistiska vīzija.
Viena no spēcīgā kajām mākslinieka talanta izpausmēm bija portreta meistarība. El Greko portretos apvienojās spāņu portretam raksturīg atturība un vienk ršība kopā ar smalko uzmanību pret modeļa individuālajām ī patnībām, taču mā kslinieks tālu pā rspēja savus laikabiedrus dziļi psiholoģiska raksturojuma ziņā. Izcils piemērs tam ir glezna " Inkvizitora Niņo de Gevaras portrets". Portrets ārēji ir vienkāršs, taču tajā jūtams milzī gs garīgs sasprindzinājums. Inkvizitora aveņsā rtā tērpa draudī gais mirdzums, viņa degošo acu vēsais spīdums, asās lū pu līnijas, roka, kas nervozi sakrampē jusi krēsla rokturi, raisa skatītājā domu par ar pūlēm apspiestām bangojoš ām kaislībām, fan tismu un nežēlī gu cietsirdību.
El Greko gleznojis galvenokārt reliģ iskus sižetus, tomē r tās nav parastas svētbildes. Mākslinieks ļoti bieži atkāpās no sižetu atainošanas pēc vispārpieņ emtajiem likumiem, k dēļ viņam ne reizi vien izcēlās nesaprašanās ar pasūtītājiem. El Greko dzīvoja savas fantāzijas pasaulē, kas viņa mūža pievakarē kļ uva pat slimīga - m kslinieka pēdējā s gleznās redzama d vaina rēgu pasaule: nesamērī gi izstieptas figū ras ar mazām galviņ ām, dīvaini izliekti ķermeņi, lūstoši drapējumi, un tas viss nogrimst un pazūd mirdzošas, vēsas gaismas plūdos.
El Greko bija pēdē jais ievērojamais manierisma mākslas pārstāvis Eiropā. Viņa dzīves pēdē jos gados šis virziens jau bija savu laiku pārdzī vojis, atdodot savu vietu baroka mā kslai.  
 
 

RENESANSE ANGLIJĀ  
 
 

Renesanse Anglijā s kās ar Indriķa VII nākšanu tronī 1485. gadā un beidzās ar Elizabetes nāvi 1603. gadā. Jau XV gadsimtā, par spīti politiskajām ķildā m un militārajām neveiksmēm, Anglijas saimniecisk dzīve strauji att stījās, tas, protams, ietekmēja arī mākslas un kultūras attīstī bu. Šajā laikā bija v rojams neparasts uzplaukums visās zinātnes un daiļ rades nozarēs.
Pateicoties zemes ģ eogrāfiskajai noslē gtībai, Anglijā veidojās pavisam at ķirīga renesanses kultūra nekā citā s zemēs. Angļu renesanses agrais posms sakrita ar reformāciju, ko savā valdības dekr tā atbalstīja karalis Henrijs VIII. Reliģijas un baznī cas dzīves jautā jumi agrīnos angļu humānistus ietekmē ja daudz vairāk nek itāļu humā nistus, jo jaunā aizraušanās ar ant ko literatūru un humānisma idejām hronoloģiski sakrita ar briestoš s reformācijas problēmām.
Anglijas renesanses kultūras otrajā posmā tās stā voklis krasi mainīj s. Iznīcinādama baznī cas varenību, karaļ a vara iedragāja ar tās autoritāti un idejisko ietekmi. Tā kā Eiropas mē rogā Anglijas renesanse attīstīj s daudz vēlāk nek citās zemēs, ang u humānisti varē ja izmantot un papildināt citu zemju humānistu aizsākto darbību.
Vispilnīgāk renesanses idejas Anglijā uzplauka Elizabetes valdīš anas laikā, kas bija arī valsts saimnieciskās varen bas un tirdzniecī bas uzplaukuma laiks. Anglija strauji uzsū ca sevī visas Eiropas humānistisk s kultūras bagātī bas. Attīstījās zinā tne un filozofija, kas gadsimta beigās vainagojās ar Frā nsisa Bēkona [Francis Bacon, 1561 - 1626] materiā listiski filozofisko sistēmu. Bēkons savā slavenajā sacerē jumā "Jaunais organons" nesaudzīgi kritizē viduslaiku zinātni un iesaka jaunu metodi, kas balstās uz eksperimentālu dabas pētīšanu. Bēkons uzskatīja, ka galvenie zinā tnes attīstības priekšnoteikumi ir novērojums, salī dzinājums, eksperiments, indukcija un analī ze.
Nepieredzēti plaši attīstījās tulkot s literatūras mā ksla: līdzās antī kajām vērtībām daudz tulkoja itāļ u, franču un spāņ u rakstnieku darbus. Tomēr lielākais angļu renesanses literatūras sasniegums ir dramaturģijas ž anra uzplaukums, kura priekšvēsture meklējama jau viduslaiku reliģ iskajā drāmā. Angļu humānisti izmantoja moralizē jošās lugas formu dažnedažādu ē tikas un morāles problēmu risināš anai. Moralitāte kļuva par pamatu arī jaun s laicīgās drā mas radīšanai.
XVI gadsimta otrajā pusē plaši uzplauka dramaturģ ija - izveidojās daudzas profesionā las teātra trupas, tika būvētas īpaš as ēkas teātra izr dēm.
Angļu renesanses spilgtākie pārstā vji bija Tomass Mors, Kristofers Mārlovs un neatkārtojamais Viljams Šekspīrs.
Gadsimta sākuma hum nists Tomass Mors [More, 1478 - 1535] kļuva slavens ar savu traktātu " Utopija", kas atgādina vēlīno grieķu dēkaino ceļ ojumu romānu, atsaucot atmiņā ar viduslaiku izplatī tākās leģendas par "paradīzi zemes virsū". T. Mora " Utopija" spēcī gi ietekmēja pasaules literatūru - no tās mācījās gan franču rakstnieks Rablē, gan Šekspīrs, gan Svifts.
Reizē ar teātra attīstību īpašu uzplaukumu sasniedza dramaturģija. Viens no talantīgā kajiem Šekspīra priekštečiem bija Kristofers Mārlovs [Marlowe, 1564 - 1593], filozofiski psiholoģiskās traģ ēdijas un vē sturiskās hronikas aizsācējs dramatur ijā. Viņa traģēdiju pamatā ir personī ba, ko vada neremdin ma varaskāre ("Tamerlans Lielais") un alkas izzināt visu nezināmo ("Tra isks stāsts par doktoru Faustu" ), bet viena no nozī mīgākajām Mā rlova lugām reā listiskā hronika "Edvards II" risina bū tiskas XVI gadsimta sabiedrības problē mas.
Izcilākais renesanses rakstnieks Viljams Š ekspīrs [Shakespaere, 1564 - 1616] savā daiļrad padziļināja no priekštečiem mantoto pieredzi, dziļi un izjusti attēlojot sava laika izjūtas, domas un problēmas. Rakstnieka soneti, traģēdijas, vē sturiskās hronikas un komēdijas dzīvo vēl šodien, saviļ odamas skatītāju iztēli.
Par lielu nožēlu un varbūt tā arī ir labāk, par lielā dramaturga dzīvi ir zināms ļoti maz. Šekspīrs nav rakst jis ne memuārus, ne dienasgrāmatas, nav saglabājušās viņa vēstules, ne arī rokraksti. Līdz mūsu dienām laika zobu pārdzī vojuši ir tikai daž i dokumenti, kuros minēti vairāki dramaturga dzīves notikumi.
Viljams Šekspīrs dzimis 1564. gada 23. aprīlī nelielā Anglijas pilsētiņā Stretfordā. Kad Šekspīram bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, vi š no Stretfordas piepeši aizbrauca. Jauneklis devās uz Londonu, kur kā vē sta nostāsti, sā cis pelnīt iztiku, uzraudzīdams pie te tra zirgus, kamēr kungi skatījušies izrādes. Vēlāk, un tas jau ir ticami, Šekspī rs sāka strādāt teātrī, kur raudzī jās, lai aktieri laikā uznāktu uz skatuves, kā arī p rrakstīja lomas. Pēc dažiem gadiem ekspīram pašam sā ka iedalīt nelielas lomas teātrī, kuru vēlāk nosauca par "Globusu" un kura izrādēm Londonā bija lieli panākumi. Tomēr Šekspīrs nekļuva par lielu aktieri, bet iepazī tās teātra aizkulises ļāva vi am rakstīt lugas priekš skatuves.
Diemžēl nav saglab jušies arī Šeksp ra lugu manuskripti. Mums zināmās dramaturga lugas ir sastādītas no aktieru lomu izrakstiem un stenogrāfiskiem pierakstiem, tās atjaunotas pēc Š ekspīra draugu aktieru atmiņas. Varbūt tāpēc vēl arvien eksistē daudz versiju par to, ka Šekspīrs nemaz nav šo lugu autors, ka tās ir rakstī jis kāds cits, daudz izglītotāks tā laika cilvēks, kas, visticamāk, vē lējies palikt nezin ms.
Tradicionāli Šeksp ra daiļradi iedala trīs periodos:
1. Optimistiskais (1590 - 1600);
2. Traģiskais (1601 - 1608);
3. Romantiskais (1609 - 1612).
Pirmajā periodā sarakstītas gandrī z visas vēsturiskā s hronikas par angļ u vēsturi no XIV gadsimta beigām lī dz XV gadsimta astoņ desmitajiem gadiem. Šā laika lugās kā centrālā tēma ir skarts cilvēks un viņa loma valstī, cīņa par vienotas valsts nodibināš anu (triloģija "Henrijs IV"). Tajās spilgti raksturoti valdnieki, monarhi, kas mīl savu zemi (" Henrijs V"), noziedzīgi un vardarbīgi tirāni ("Ričards III"). Savukārt komēdijā s dzirkstī renesanses dzī vesprieks, tajās tiek cildināta mī lestība un draudzī ba, uzticība un ass prāts. Agrīnajās komēdij s ("Spī tnieces savaldīš ana", " Maldu komēdija" , "Liela brēka, maza vilna" un citās) vēl daudz bezjēdzīgu notikumu elementu un klaunādes, bet reiz autors slavina veselo, stipro, drosmīgo jūtu un asas domas cilvēku.
Otrajā daiļrades posmā sarakstītajā s traģēdijās jauš amas spēcīgas izmaiņas Šekspīra pasaules uztverē. Arī šajās lugās ir paustas renesanses idejas, taču darbi ir kļ uvuši drūmāki. Dramaturgs lugās ataino cēlo ideālu sadursmi ar skaudro stenību, pieviltu uzticību un tās izraisītu traģē diju - šajās lugā s parādās varoņu bojāejas tēma ("Hamlets", "Otello", "Romeo un Dž uljeta", " Karalis Līrs" ).
Šekspīra pirmās lielās traģēdijas "Romeo un Dž uljeta" galvenie varoņi kvē li mīl viens otru, taču mīlestībai pretī stājas nopietns šķērslis - abu ģimeņu senais ienaids. Nevienlīdzīgā cī ā ar veciem aizspriedumiem, asiņ ainiem un bezjēdzī giem likumiem Romeo un Džuljeta iet boj , bet šī mīlestī ba, kas saceļas pret savu laiku pā rdzīvojušiem aizspriedumiem, ir viņu morālā, tikumiskā uzvara.
Traģēdijā " Hamlets" dāņu princis Hamlets rū gti apraud mirušo t vu, bet tad nāk drausmīgs atklā jums: tēvs nav miris dabīgā nāvē , tēvs ir noslepkavots! Slepkava, Hamleta tē vocis, tēva brālis, ne vien mantoja karaļa troni, bet arī apprecēja tē va atraitni - Hamleta māti. Traģēdija rāda, k Hamlets atmasko kronēto noziedznieku, bet pē c tam atriebj tēva nāvi. Traģēdiju caurvij cilvēka pārdomas par ļaunuma būtī bu, par meliem, kas slēpjas pils sienā s, par laikmeta necilvēcību. Hamleta vientulība ir tāda cilvēka vientulība, kurš p raudzis savu laikmetu, ir traģ iskā pretrunā ar to un tāpēc iet bojā. Šo Šekspīra traģ diju nav viegli analizēt - daudzi Hamleta tēla interpretētāji viņ ā saskata galvenokā rt neizlēmību, vā jumu, šaubas. Turpretī daudzi citi neuzskata, ka Hamlets būtu vājš cilvēks.
Arī "Karalī L rā" Šekspī rs rāda, kā despotisms un patvaļ a sagandē cilvēka dvēseli. Tikai pats izbaudī jis atkarību no tir niem, karalis Līrs mūža galā kļūst par cilvēku ar godī gu dvēseli.
Trešā perioda lugā s ("Ziemas pasaka", " Vētra", " Cimbelins") apvienojās traģ ikomēdijas [luga, kurā apvienoti traģ ēdijas un komē dijas elementi], pastorāles [neliels muzikāli dramatisks darbs, kurā idilliski atainota lauku dzīve un daba], simboliskās alegorijas [uz līdz bu balstīts abstrakta jēdziena atveidojums ar konkr ta tēla palīdzī bu] žanra iezīmes un tam visam cauri strāvoja sapnis par skaistu un humānu pasauli.
Šekspīrs rakstīja ne tikai lugas vien. Viņa soneti ar jū tu un domu dziļumu saviļņoja laikabiedrus un spē j aizraut arī vēl mūsdienās. Viņa sarakstītās poēmas piederēja pie tajā laikā izplatītā renesanses poēmu ž anra, taču tajās jautās stingri reā listisks sižeta traktējums. Šekspīra 154 sonetos jūtama itā u ietekme. Soneta formā Šeksp rs atklāj kaismī gus pārdzīvojumus un pārdomas. Sonetu krājumā izš ķirami vairāki cikli, kas radušies dažādos dvēseles stāvokļa brīžos, tie veltīti mīlest bai, draudzībai un greizsirdībai, pā rdomām par savu likteni.  

Renesanses tēlotā jmāksla Anglijā attīstījās daudz lēnāk nekā literatūra. Viens no ievērojamā kajiem angļu renesanses mā ksliniekiem bija vā cu gleznotājs Hanss Holbeins Jaunākais [Hans Holbein, 1479 - 1543].
Holbeins savu karjeru sāka Bāzel , kur Erasms bija viens no viņa nozī mīgākajiem atbalst tājiem. Mākslinieks galvenokārt gleznoja portretus un reliģiskās gleznas, no kurām visneaizmirstamākā un aizkustinošākā ir "Kristus nā ve". Holbeina portreti ir sīki detalizēti un precīzi ataino mode a īpatnības, kā piemēram, glezna "Tomass Mors kā lords Č ankelors", kas tika uzgleznota Anglijas apmeklē juma laikā. Mākslinieks uzgleznoja arī slaveno gleznu " Sers Tomass Mors un viņa ģimene", kas uzskatāma par pirmo jebkad gleznoto ģimenes grupas portretu. Bāzelē Holbeins radīja kolekciju ar 51 ksilogrāfiju [grafikas augstspieduma tehnika, kurā lieto koka iespiedformas], kam deva nosaukumu "Nāves deja", ar šo kolekciju mā kslinieks arī ieguva popularitā ti.
Pēc laika Holbeins devās uz Angliju, kur kļuva par Henrija VIII galma m kslinieku. Galmā Holbeins gleznoja karaļa portretus visā augumā, kas reizē bija arī monarha reprezentatīvie tē li. Diemžēl daudzi mā kslinieka neveiksmī gākie darbi tika nozaudēti vai iznī cināti un tagad tie tiek reprezentēti p c oriģinālu skicē m vai kopijām.
Daudzi mākslinieki ietekmējās no Holbeina izsmalcinā tās mākslas, bet par nožēlu neradī ja neko tikpat ievē rības cienīgu, ja nu vienīgi izņemot brīnišķīgās miniatūras [maza izmēra mākslas darbi], kurās tieš m var saskatīt renesanses laikmetu raksturojošās iezī mes.  

RENESANSES LAIKMETA MŪZIKA  

Renesanses laikmetā mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpoš anas, aizvien vairā k izcēlās tās est tiskās un izzinoš s funkcijas. Humānisma ietekmē mūzikā izvirzījā s komponista personī ba, viņa radošā izdoma, cilvēciskā s jūtas un pārdzī vojumi. Izveidojoties krāš ai un bagātai skaņ u mākslas valodai, kas radīja priekš nosacījumus harmoniski pilnskanī gai vokālai daudzbalsībai, radā s renesanses laikmeta visizplatī tākais mūzikas ž anrs - madrigāls [laicīga renesanses laikmeta dziesma, visbiežāk korim]. Vienlaicīgi veidojā s arī citi laicīgā s mūzikas žanri, galvenokārt vienkā ršas vairākbalsī gas dziesmas. Itālijā tautas sadzīvē izplatījā s laudas - himniska rakstura garīgas dziesmas, kuras dzimtajā valodā sacerēja dažādu profesiju pārstā vji. Nereti tās skanēja ar pazīstamu tautasdziesmu melodijām. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances [nelieli liriski skaņdarbi ar dziedošu melodiju], Francijā - šansoni [daudzbalsīgas dziesmas]. Patstāvīgu mā ksliniecisku vērtī bu ieguva arī baznī cas mūzikas žanri - mesa [vokāls vai vokāli instrumentā ls žanrs, kura piecas pamatdaļas atspoguļo katoļu liturģijas secību] un motete [daudzbals ga viduslaiku dziesma, kurā apvienojas atšķirī gas melodijas]. Garīgajā mūzikā pieauga tautas mā kslas ietekme, īpaš i zemēs, kur bija izraisījusies antikatoliskā reformācijas kustī ba. Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicē ana, gan arī atsevišķu instrumentu, īpaši lautas spēle. Izplatījās lociņ instrumenti - dažā da lieluma violas [vijoles priekš teces], kuras izmantoja ansambļu muzicēšanā, dublē jot vai aizstājot vokālās balsis. Joprojām attīstīj s ērģeļu spēle. Renesanses laikmeta otrajā pusē parād jās taustiņ instrumenti - klaves ns [taustiņ instruments ar dž inkstošu, šķindoš u metālisku skaņu], virdžināls [neliels instruments ar vāju skaņu] un klavihords [stīgu taustiņinstruments, radniecīgs klavesī nam]. Sāka veidoties patstāvīgi instrumentāli ž anri - variācijas [skaņdarbs, ko veido tēmas un tās variētu atkā rtojumu izklāsts], fantāzija [samērā plašs brīvas formas improvizatorisks ska darbs], tokāta [br vs, improvizatoriski veidots skaņdarbs taustiņ instrumentiem], prel dija [brīvas formas instrumentā ldarbs] un rič erkars [daudzbalsī gs skaņdarbs, veidots no motīvu imitācijām, vēlā kās fūgas priekš tecis]. Mūzikas darbu izplatīšanu veicin ja arī pirmie panā kumi nošu iespieš anā. Renesanses laikmeta beigās radās operas žanrs.
Jaunā progresīvā mūzikas virziena idejas pirmo reizi apkopoja franču komponists, dzejnieks humānists, matemātiķis Filips de Vitrī [1291 - 1361] savā traktātā "Ars nova" (" Jaunā māksla" ), kas tika publicē ts Parīzē ap 1320. gadu. XV gadsimtā polifonijas [daudzbalsības veids, kura pamatā ir vairāku patstāv gu balsu vienlaicī gs skanējums] attī stībā vadošo lomu no frančiem pārņē ma angļi. Liela loma mūzikas attīstības vēstur piedēvējama fran u - flāmu jeb Nī derlandes skolai, kurai pieskaitāmas vairākas komponistu paaudzes. Daiļskanīgi saistot vairākas, plastiski izvērstas melodiskās līnijas, Nīderlandes komponisti lietoja daudzveidīgus izteiksmes līdzekļ us, sasniedzot apbrī nojamu meistarību un līdz pilnībai izkopjot polifonās rakstības tehniku. Visvairāk šo komponistu daiļradē pārstāvēta baznī cas mūzika, kurā ieviesās reā listiski, ar tautas daiļradi saistīti elementi. Garīgās un laicīg s melodijas, nereti pat ar dažādās valodās dziedamiem vārdiem, brīvi apvienojās motetē - vienā no tā laika iecienītākajiem ž anriem. Nīderlandes skolas meistari daudz pievē rsās arī laicīgaj m vairākbalsīgajā m dziesmām, kurās atspoguļojās renesanses laikmeta dzīves apliecinātā jas jūtas un idejas.
Izcilākais Nī derlandes skolas pā rstāvis Orlando Laso [1532 - 1594] visvairāk komponē ja motetes. Krājums " Magnum opus musicum" aptver 516 motetes 2 - 12 balsīm. Daudzas no tām komponētas īpaš iem gadījumiem, krā jumā sastopamas svinīga, priecīga, skumja, humoristiska, pat burleska rakstura kompozī cijas. Daudzās motetēs un arī mesās komponists balstī jies uz tautasdziesmu melodijām. Laicīgajās dziesmā s atspoguļojas spilgtas sadzīves ainas un raksturi.
XVI gadsimtā Francijā izveidojā s spēcīga polifoni u skola, kuras ietekmīgākais pā rstāvis bija Klemā ns Žannekēns [1475 - 1560], izcils š ansona žanra meistars. Žannekēna darbi ir plaši izvērstas č etrbalsīgas un piecbalsīgas kompoz cijas, kas atspoguļ o sava laika sadzī vi un dabas ainas, piemēram, "Med bas", " Sievu pļāpas", "Putnu dziedā ana" u. c. Izcila ir fantāzija "Mariniano kauja" (veltī ta cīņai pie Mariniano 1515. gadā), kurā atdarināti tauru signāli un kaujas trokšņi, kas mijas ar zaldātu deju dziesmām.
Aantikatoliskās hugenotu kustības laikā Francijā rad s vienbalsīgas gar gās dziesmas - psalmi. Tos dziedāja gan kaujas apstākļos, gan sadzīvē.
Spānijā XIII - XV gadsimtā izplatījā s romances žanrs, kam sākotnēji bija bruņinieciski episks saturs, vēlā k pārsvarā lirisks saturs. Starp komponistiem, kas profesionālajā mūzikā ieviesa tautiskos žanrus, izceļas Huans del Ensina [1468 - 1530], spāņu muzikālā teātra pamatlicējs. Viņa teatrālajās ainās ar mūziku, kurās izmantoti mitoloģiski, reliģ iski un laicīgi siž eti, jau iezīmējā s principi, kurus pusgadsimtu vēlāk stenoja pirmie operas izveidotāji Florencē.
Augsti attīstītā instrumentālā mū zika Spānijā XVI gadsimtā veicināja specifisko spāņu deju barabandas, č akonas, pasakaljas, folijas ieviešanos citu Eiropas valstu mūzikas praksē. Violas spēles meistari Spānijā agrāk nekā citās zemēs izveidoja instrumentālās virtuozās variēš anas paņēmienus (diferencias žanrs). Vokālās polifonijas jomā ī paši izcēlās Tomass Luiss de Viktorija [1548 - 1611], viens no renesanses kulta polifonijas lielā kajiem meistariem, viņu pat sauca par "spāņu Palestrīnu".
Itālijā pēc ars nova uzplaukuma XIV gadsimtā nākamais posms skaņu mā kslas attīstībā s kās XVI gadsimtā, kad tās mūzika ieņ ēma vadošo vietu visas Eiropas mū zikas kultūrā. Īpaši ietekmīgas mūzikas skolas izveidojās Romā, Venēcijā un Florencē.
XV gadsimta gaitā Romas katoļu baznī cā nostiprinājās daudzbalsīga dziedā šana, ko sekmēja dažu franču - flā mu skolas pārstā vju darbība Romā. Šo meistaru sarežģ ītās imitāciju tehnikas tradīcijas, Romas komponistu pā rtvertas, ieguva cit dus stilistiskos vaibstus, ko raksturo mierīga, l dzsvarota daiļskan ba, vadošas, plastiski melodiskas līnijas pārsvars. Minētās iezīmes tuvināja Romas skolas mūziku vēlā ko laiku homofonijas [daudzbalsības veids, kurā viena balss izteikti domin ] veidošanās tendencēm. Romas komponistu dai radē humānisma ideju izpausme ieguva pastiprināti reliģisku nokrāsu, par ko liecina baznī cas žanru pārsvars viņu komponētajā mūzikā.
Romas komponistu skolas ievērojamā kais pārstāvis bija Džovanni Pjerluidži Santi [1525 - 1594], kas p c savas dzimtās pilsētas nosaukuma ieguvis vārdu Palestrīna. Palestrīna komponē ja mesas, motetes, litānijas [lūgš anu veids], himnas [svinīga dziesmas], mazāk madrigālus, kas būtībā neatš iras no baznīcas m zikas. Palestrīna darbojā s par koru vadītā ju, dziedoņu un komponistu skolotā ju, aktīvi sekoja polifonās mākslas attīstībai. Komponistam ir sveš a kāpināta ekspresija, dramatisms. Viņa nomierinoši apcerīgajā mūzikā skumjas ir atturī gas, lirika - maigi apgarota, pati mū zika līdzsvarota un cildena.
Atšķirībā no Itā lijas mūzikas demokrātizācijas procesi XVI gadsimtā Anglijā risinājā s daudz noteiktāk. Tur izplatījās savs madrigāla ž anra paveids ar plaš āku, sadzīvei tuvā ku tematiku un ietvē ra skotu un īru tautasdziesmu elementus.
Bagāto pilsoņu un muižnieku namos par dījās taustiņ instrumenti - mazas rģelītes (portatī vs) un virdžināls, kas kļuva sevišķi iemīļots. Virdžinālam tika radīts plašs repertuārs - dejas, variācijas par tautas mūzikas motī viem, programmatiski skaņdarbi.
Ievērojams madrigā la un virdžināla m zikas meistars ir Viljams Bērds [1543 - 1623], viņa daiļ radē, kurai piemīt vienkāršība, vī rišķīgums un spilgta žanriska iztēle, atspoguļ ojas arī angļu renesanses laikmetam raksturīgais skaistuma un baudu kults. Komponists izteicis vēlēšanos, lai vi a mūzika sniegtu kaut mazliet maiguma, atpūtas un izklaid šanās.
Renesansi var uzskat t par jaunas mū zikas vēstures sā kumu, jo tieši tajā laikā pēc vairā kus gadu tūkstošus skanējušās vienbalsīgās mū zikas komponisti apguva un smalki izkopa daudzbalsī bas formas.  
 
 

Renesanses jē dzieni:  

Belveders - dzī vojamās ēkas tornī tis, virsbūve (parasti ēka plā nojumā ir apaļa), no kuras paveras skats uz apkārtni; dārza celtne (paviljons vai lapene uz paaugstinā juma), kā arī nosaukums dažiem arhitektūras ansamb iem (Vatikānā, Vī nē, Prāgā, Varš avā);
Delartiskā komē dija - masku komē dija, itāļu teā tra veids, radās 16. gs. vidū;
Gobelēns - paklāju aušanas tehnika, kurā uz audu ripsa sējuma pamata brī vi ar audiem veidots zīmējums, kā arī tekstilmākslas izstrādājumi (gleznas, drapē rijas, paklāji), kas darināti gobelē na tehnikā. Pazīstams jau no 15. gadsimta;
Humānisms - uzskatu un rīcības sistē ma, kam raksturīga mīlestība un cieņ a pret cilvēkiem, viņu tiesību aizst vība, rūpes par personības attīstī bu. Kā vienota idejiska kustība radās renesanses laikmetā;
Kamermūzika - vokā lā vai instrumentā lā mūzika nelielam atskaņotāju sastā vam (solistam, duetam un citiem kameransambļiem), izveidojās 16. gadsimtā;
Ksilogrāfija - grafikas augstspieduma estampa veids, kurā lieto koka iespiedformas. Šai tehnikā darinā ts mākslas darbs;
Madonna - Dievmātes nosaukums kristietī bā. (Ar mazo burtu) Sena sievietes uzruna Itā lijā;
Manierisms - no renesanses izveidojies mākslas un arhitektūras stils (Eiropā 16. - 17. gs.), kam raksturī ga nosacīta un sare ģīta forma;
Medaļu māksla - plastikas nozare, kas pievēršas meda u izgatavošanai metālā vai keramik . Kā nozare mūsdienu izpratnē izveidojā s 14. un 15. gadsimta mijā Itā lijā;
Oratorija - lielas formas vokāli instrumentāls darbs solistiem, korim un orķestrim, parasti ar noteiktu sižetu, paredzēta koncertizpildījumam. Radusies 16. - 17. gadsimtā Itālijā kā garīgās mū zikas žanrs;
Pagleznojums - pirmā gleznojuma kārta, kas iezīmē attē lojamo objektu un figūru aprises, gaismēnu laukumus;
Polifonija - daudzbalsības veids, kurā nav galvenās melodijas un pavadoš o balsu, bet visas balsis ir patstāvī gas un vienlīdz svarīgas;
Renesanse - periods Eiropas kultūras attīstībā 14. - 16. gadsimtā. Idejiskais saturs bija humānisms, kura ideāls - vispusīgi attīstī ts, izglītots cilvē ks. 15. - 16. gadsimta Eiropas mā kslas stils, kuram raksturīga antīkā s mākslas tradī ciju atdzimšana;
Sfumato - paņē miens glezniecībā. Mīkstinot gleznā attēloto priekš metu un figūru kont ras, tiek radīta gaisa ilūzija ap š iem priekšmetiem;
Skerco - instrumentā lās mūzikas žanrs. Neliels skaņdarbs straujā tempā, parasti asā, akcent tā ritmā;
Titullapa - viena no pirmajām grāmatas lapām, uz kuras ir grāmatas un apgāda nosaukums;
Vara grebums - grafikas iespiedtehnika, dobspieduma paveids; šajā tehnikā darinātas gravīras pazīstamas jau kopš 15. gadsimta.
www linki


Home Site Map my.TagTag

Terms of Use
TagTag.com