TagTag pledge: Help us build secure and private social network

tagtag.com/kulturasvesture

Japāna ir viena no Austrumāzijas zemē m Klusā okeāna Rietumu malā. To veido apmēram 3000 salas, no kurā m apdzīvotas ir tikai kādas 600, un lielākā daļa iedz votāju koncentrē ta uz četrām lielā kajām. Lielākā ir Honsju sala, kur mīt apmē ram puse Japānas iedzīvotāju. Japāņi ļoti daudz ko aizguvuši no cit m Austrumu tautām, īpaši Ķīnas (budisma un konfū cisma reliģijas, rakstību, arhitektū ras pamatprincipus, tējas ceremoniju, z da ražošanu u.c.) un pielāgojuši to savām vajadzībām ar vienīgi japāņu mentalitātei raksturīgo savdabī bu. Sabiedrības struktū ras pamatvienība bija klans - vairā kas dzimtas, kuru locekļi sevi uzskat ja par asinsradiniekiem. Līdz 7. gs. Japānai nebija savas galvaspilsē tas. Tikai 710. gadā par tādu kļ uva Nara.
Daudzas japāņu tradicionālajai kultūrai raksturī gas parādības radu ās Ķīnā, Indijā un Dienvidaustrumu zijas valstīs. Taču vēlāk tieši Japānā tās uzplaukst, sasniedzot augstu attīstības līmeni, un nu jau tiek uztvertas kā tieši Japānai raksturī gas. Te jāmin dzejas un glezniecības paņē mieni, arhitektūra, tējas ceremonija, k arī reliģiskās tradīcijas. Japāņu raksturu atklāj viena no tā s dominantēm - sumo cīņas. Arī samuraju un ņ indzja dzimtene ir Japāna.  

 

Pārskats par Japā nas vēsturisko hronoloģiju  

 

Periodi:  

Jajoji
(5. gs. p.m.ē. - 4. gs. p.m.ē.)
Jajoji cilšu, tagad jo japāņu priekš teču, ienākšana Honsju un Kjusju sal s.  

Jamato
(4. - 6. gs. sāk.)
Jamato - pirmais valstiskais veidojums Honsju sal ,  

Asukas
(6. - 7. gs. sāk.)
Reizē ar budismu no Ķīnas pārņemta likumdošana, rakstī ba.  

Naras
(7. - 8. gs.)
Tiek nodibināta centralizēta valsts.  

Heianas
(9. - 12. gs.)
Centralizētās varas vājināšanā s, zemes īpašumu p riešana ietekmīgu feodāļu rokās. Fudzivaru dzimtas ietekme. Galvaspilsētas pā rcelšana uz Heianu.  

Kamakuras
(12. - 14. gs.)
Politisko varu iegū st samuraju kārta, augstākā militārā valdība - sjogunā ts.  

Muromači
(14. - 16. gs.)
Politiskā nestabilitāte, savstarpējo feodā lo karu periods.  

Momojamas
(16. - 17. gs.)
Pāreja uz miera periodu, centralizē tas varas nostiprinā šanās.  

Edo
(17. gs. beigas - 19. gs.)
Tokugavu dinastijas valdīšanas laiks. Sakaru pārtraukš ana ar ārvalstīm. Tirgotāju un amatnieku autoritā tes pieaugums.  

 

Filozofija  

 

Japānas filozofijā populāra bija Ču- si mācība (no 14. gs.), kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģija. Ču-si mācības pamatlicēji uzskatī ja, ka galvenais uzdevums ir cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana. Par tikumības galvenajiem elementiem tika minē ta godbijība, taisn ba, sirdsšķīstī ba un mīlestība.
Savukārt Jamaga Soko (no 17. gs.) gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās mācības to sagrozī jušas. Pēc Soko uzskatiem pasaulē ir divi pamatprincipi Iņ un Jaņ - negatīvā un pozitīvā enerģija. Pasauli virza mūžī gā radīšana un attīstība. Valdošais, aktī vais princips ir jaņ . Tas ir vīrišķ ais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumš ais, mitrais, vē sais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarp ji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt. Iņ un jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas divas stilizētas zivis. Viena melna ar baltu aci, otra balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgā kais morāles pienā kums ir vecāku godā šana. Uzticība, kuras pamatā ir pienā kums izturēties ar cieņu, japāņu uztverē ir tikumī bas pamats.
Tieši estētiskās normas daudzējādi nosaka japāņu tautas dzīves filozofiju.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji sabi, vabi, sibui, kas sakņojas sinto reliģijā, bet ceturtais jūgen saistīts ar budisma filozofiju. Sabi burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa. Laika atstātajās p dās japāņi saskata īpašu pievilcību. Viņus valdzina veca koka nomelnējusī krāsa, nosūnojis akmens dārzā, tā tad sabi ir senatnes smarža, laika zī mogs. Daiļums un dabiskums japāņiem ir viens jēdziens. Savukārt termins vabi japāņu izpratnē noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkr tošo. Vabi ir vienkāršī bas skaistums, attur ba un ikdienišķā pievilcīgums. Japāņi saskata skaistumu un prot to novērtēt visā, kas ir ap cilvēku viņa ikdienā. Trešais vārds sibui ir vienkāršī bas skaistums un dabiskuma skaistums. Siubi tādējādi dod galīgo spriedumu skaistuma novērtēšanā. Tase ir laba, ja no tās ērti un patī kami dzert tēju un ja māls, izgājis caur podnieka rokām, turklāt saglabā jis savu pirmatnējo pievilcību.
Lai nodrošinātu savu attīstību, ī pašu vērību japā i pievērš izglīt bai un audzināš anai. Japāņiem, tāpat k citām Austrumā zijas tautām, raksturīga " kauna" kultūra. Tas nozīmē, ka, audzinot jauno japā ni, par morālei nepieņemamu rīcī bu kaunina. Kā tikumības mērs tiek uzskatīts sabiedrības viedoklis. Lai izvairītos no apkaunojošās sajū tas, ja valdnieka vai karavadoņa uzdevums nav godam izpildīts, japāņu samurajs tiek apmāc ts izdarīt pašnā vību (harakiri). Pašnāvība ir visai izplatīts veids, kā japānis izvairās no samilzu ām problēmām.  

Reliģija  

Reliģisko tradī ciju daudzveidība un sarežģītība noteikti ir saistī ta ar Japānas kultū ras aizgūšanas un asimilēšanas tendenci. Japānā reliģijas ir savijušās un ietekmējušās viena no otras. Trīs galvenās reli ijas ir budisms, konfūcisms un sintoisms.  

Sintoisms  

Japāņi savai ticī bai piešķīra vā rdu "sinto" (dievu ceļš) tikai tāpēc, lai norobežotu seno reliģiju no jaunās - budisma. Sintoismā pielū gsmes objekti tika d vēti par kami, kas tiek attiecināts gandrīz uz visu - dabas parādībām, dzīvniekiem, putniem, augiem un arī senčiem. Japāņiem bija vair kas dižās dievī bas, priekšstats par kurām saistījā s ar sauli, mēnesi, zemi, ražu un vē tru, tomēr tās nebija apveltītas ar izteiktu personī bu un netika uztvertas kā tēli. Sintoismā pastāv vairāk nekā astoņ i miljoni kami. Galvenais ir Saules kami - Amaterasu- omikami. Tautas sintoismā dabas godināšana ir saistīta ar senajiem zemkopju auglības rituāliem. Ārkārtīgi miglains bija priekš stats par pēcnāves dzīvi, un reliģ ijai nebija gandrīz nekāda ētiska satura. Lai pielabinātu dievus, notika godbijīga lūgšana un ziedošana. Sākotnējos ziedojumus (ēdienus un dzērienus) pamaz m aizvietoja simboliski priekš meti, kas darināti no māla, koka un vienkārša papīra.
Sintoisma reliģijai nav apkopotu Svēto rakstu, bet ir divas svētās grāmatas Kodziki un Nihohgi, kas sarakstītas 8. gs. sākumā. Tās glabā daudzas senas leģendas un m tus.
Sintoisms, kas ļoti ietekmējis gan japā ņu sadzīvi, gan pasaules uzskatu, ir dzīva reliģija Jap nā arī šodien.
Sinto uzskatāms gandrīz par japāņ u tradicionālo dzī ves veidu.  

Budisms  

5. - 6. gs. Japānā izplatījā s budisma mācība. Jaunās vēsts sludinātāji ieradā s no Korejas, Ķī nas un Indijas. Viņi pārliecināja imperatorus, ka budisms spēj nodroš ināt valsts labklā jību. Lielu atsaucību budisms ieguva Japā nas aristokrātiskaj s aprindās, jo bija kas jauns. Lielā mērā šo ietekmi nodrošina rakstītā vārda sp ks. Budistu rakstos bija atrodami jautājumi, par kuriem pirms tam japāņi, šķiet, netika aizdomājuš ies: par dvēseli, p cnāves sodu un atalgojumu, un ar apskaužamu daiļrun bu tika iztirzātas arī atbildes.
Praktiski nebija domstarpību starp sintoismu un budismu. Varētu sagaidīt konkurences cīņu š o divu reliģiju starpā, bet apbrī nojamā kārtā tā das nav. Budisms Japānā pamazām savijās ar nacionālajām tradī cijām un pakā peniski notiek pat t da kā sadale: ar b rēm, mirušo piemi u saistītie rituā li un citi skumjie brīži cilvēka dzī vē tiek veikti saskaņā ar budisma kanoniem, bet sintoismam paliek priecīgie cilvēka dzīves notikumi. Arī budisma un sintoisma tempļi bieži vien atrodas līdzās.  

Konfūcisms  

Konfūcija mācība Japānā ienāk reiz ar budismu, bet kā valsts reliģija pā rņemta tika 17. gs. sākumā. Tieši kopš tā laika budisma ietekme Japānā sā ka mazināties. Konfūcija mācību par galveno ideoloģ isko balstu, stiprinot valstisko vienotību. Galvenā ideja bija sabiedrības harmonizēšana, veidojot tādas cilv ku attiecības, kā das parasti pastāv japāņu ģimenē: savstarpējo cieņu, uzticību, mīlestī bu, tradīciju godā anu, pakļaušanos imenes galvas neapstrīdamajai autoritātei. Valstiskā mērogā tas nozīmēja zemā kstāvošā pakļaut bu augstākstāvoš ajam. Pēc Konfūcija māc bas cilvēkam jā cenšas būt labam savas valsts pilsonim un jāpilda savi pienākumi. Šīs attiecības prasīja bezierunu pakļaušanos vispā rīgajām interesēm, jo tas esot noteikts ar debesu likumu.  

Dzenbudisms  

12. gs. nogalē Japānā nodibinājās viena no ietekmīgākajām sektām dzen (no ķī niešu čaņ), kas guva plašu piekriš anu samuraju vidū. Dzenbudisms mācīja, ka apskaidrību cilvēks var gūt nevis mācīdamies, bet gan piepešā atklāsmē, ar kādu vainagojas pilnīga saplūsme ar dabu. Dzenbudisti lielu uzmanību pievērsa ermeņa pārvaldīš anai, paškontrolei un praktiskai meditā cijai, nevis tās formālām studijām, tālab dzen kļuva par samuraju - japā u bruņinieku - dzī ves filozofiju.
Samuraji - japāņu karotāji. Samuraju vidū valdī ja brālība, un viņ i ievēroja uzvedī bas kodeksu. Svarīgākā vieta tika ierādīta droš ībai, uzticībai. Samuraja galvenais pienākums bija apsargāt, aizstāvē t un atriebt savu pavēlnieku, un tā dēļ būt gatavam upurēt ne tikai paš a, bet arī visu savu piederīgo dzī vības.  

Literatūra un valoda  

Japānā līdz 7. gs. izplatīta bija folklora - dziesmas, dzeja un mitoloģ ija.
Līdz brīdim, kamē r netika nodibināti sakari ar Ķīnu, japāņiem nebija savas rakstības. 6. gs. kopā ar budismu Jap nā tika ieviesta ķ īniešu rakstības sistēma. Sākumā japāņi izmantoja ķīniešu hieroglifus. Tomēr izrādījās, ka fonētiski japāņ u valoda diezgan iev rojami atšķiras no tās, kādā runā ķīnieši. Tādēļ 8. gs. japāņi sākotnējā s ķīniešu zīmes ievērojami vienkār oja un aizguva diezgan daudz vārdu, tādējādi bagā tinādami savu vā rdu un jēdzienu krā jumu.
Rakstības izveidoš anās lika pamatus klasiskās literatū ras radīšanai. Aptuveni 9. - 12. gs. izveidojas jauni literārie žanri. Rodas ar dzeju piesā tināta proza, no kuras vēlāk izaug dzejas klasiskā forma tanka.
Sākot ar 16. gs., populārs un savdabīgs kļūst japāņu dzejas ž anrs haiku. Uzbūves ziņā lī dzinās japāņu piecrindei - tankai, tikai bez divām pē dējām rindām. Haiku ir lakoniskas trīsrindes ar zilbju skaitu 5, 7, 5, tātad kopā 17 zilbes. Tajās parasti izteiktas filozofiskas pā rdomas. Gadalaiks ir galvenais haiku tē ls, iesaistot cilvē ka dzīves norises, pārdzīvojumus un dvēseles izjūtas. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā saikne starp cilvēku un dabu caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu. Haiku dzejā priekš roka tiek dota pēc iespējas vienkārš iem vārdiem, kas precīzi, skaidri un viennozīmīgi atklā j vārda nozīmi. Viena no haiku ī patnībām, kas radusies budisma ietekmē - aizliegums pievē rsties mīlas tēmai. Ievērojamākie haiku dzejnieki Japā nā ir Basjo, Busons, Isa.
Basjo Macuo (1644- 1694) pamatoja estē tiskās kategorijas un izveidoja haiku par nopietnas poē zijas žanru. Savā dzejā Basjo tiecās parādīt, ka katram dzīves br dim ir vērtība un nozīmība - mazajā dzīvē ir arī liel s dzīves elpa.
Busons Josa (1716- 1783) atzina Basjo par vislielāko haiku dzejnieku, tom r abi dzejnieki bija pilnīgi atšķ irīgi. Busona dzejā nav Basjo dziļuma. Busona haiku galvenokārt raksturo maksimāls poētiskā tēla piesātinājums, detaļu precizitāte, stilistiska daudzveidība, tē lojuma dinamisms un krāšņa izteiksme.
Isa Kobujasi (1762- 1827) dzeja ir ļoti sirsnīga. Isa daiļradei raksturīgs lirikas apvienojums ar ironiju, humoru, tī s dažādu stilu sajaukums.  

Māksla  

Tieksme pēc harmonijas ar dabu ir japāņu mākslas galvenā iezīme. Japāņu arhitekti savas celtnes būvē tā, lai tās saplū stu ar apkārtējo vidi, lai apkārtne tās izceltu. Japāņa dārznieka mērķis ir reproduc t dabu miniatūrā. Amatnieks cenšas parādīt materiāla faktūru, pavārs - saglabāt produkta garšu un izskatu.
Japāņu mākslas princips - " Neradi pats, bet atrod un atklā j!"
Lielā mērā Japā nas glezniecība att stījusies Ķīnas ietekmē, tomēr tā neaizēnoja Japānas radošās tieksmes. Sākotnēji attīstī jās sienu glezniecī ba. No 7. gs. saglabājušies paraugi Horjūdzi templī Naras pilsē tā.
Tradicionālajā jap ņu glezniecībā galvenokārt izmanto melnu vai krāsainu tušu uz papīra un zīda. 9. - 12. gs. rodas pirmā nacionā lā Jamatu skola, kur apgūst glezniec bas mākslu. Līdzīgi Ķīnai japāņu glezniecī ba izveidojas no raksta. Populāras kļūst papīra un zīda tī stokļu gleznas. Izšķir divas tī stokļu formas :
* kakemono (stāvo, kuru piekar pie sienas);
* makemono (guliskā, ko skata tikai rokā s).
Gandrīz katrs gleznotājs ir arī dzejnieks, jo pati glezna ir stāsts bez vārdiem par dzī vi. Sākotnēji izmantota reliģiska vai filozofiska tematika, vēlāk sadzīves un darba ainas. Makemono tīstokli skatoties, to atritina un saritina. Tīstokļu gleznas galvenā vērtība ir kultūrvēsturisk .
Kā portretu māksla attīstījās Japā nas koka tēlniecī bas maskas. Šīs maskas bijuš as ne vien traģ iskas, bet arī komiskas. Lielas izmaiņas notikušas ap 14. gs., kad sāk darboties aristokrā tiskais No teātris. Tad maskas iegūst lielu reālas plastikas izteiksmes spēku. Japāņu teātra maskas pielīdzina m kslas darbiem, ko uzglabāja kā dā rgas relikvijas.
Japāņu tēlniecī ba saistīta ar pē cnāves kultu un budisma reliģiju. Monumentālās tē lniecības darinā jumi bija Budas statujas no bronzas vai koka. Ievērojamākā no t m ir Lielais Buda Kamakurā, kas darin ta 1252. gadā. Lielais Buda ir bronzas lējums un t augstums ir 12 m. Budas figūra pauž budisma ideju - dvē seles mieru un paš apceri.
Ap 17gs. Japānā izplatījā s un kļuva populā ra sīkplastika, ko japāņi sauca par "netcke" - cilvēku un dzī vnieku figūriņas, rotaļlietas no mā la, miniatūras grieztas skulptūras, piekariņi, kas tiek karināti pie kimono jostām, tā rotājot japāņu tautas tērpu. Šādus piekariņus izgatavo no ziloņ kaula, koka, porcelā na. Sīkplastika pauž japāņu tautas garu, tās attieksmi pret dzīvi un optimismu.
16. gs beigās, kad tē ja kļuva par nacion lo dzērienu, attī stījās keramika, kas nebija rotāta, bet tikai noklāta ar melnā, sarkanā, zaļganā, baltzilā un gaiši brūnā kr sā.
Visu mākslas veidu attīstība uzplauka periodā, kad sāka būvēt pirmo pilsē tu Naru.  

Ksilogrāfija  

18. gs. japāņu mākslā ienāk ksilogrāfija. Mākslas pamatā ir gravējumi kokā, kam tiek uzklāta kr sa un izdarīts novilkums. Parasti kopā strād ja trīs cilvēki: mākslinieks, kas darināja zīmējumu, meistars, kas grieza zīmējumu kokā, un iespiedē js. Par autoru tika uzskatīts tikai mā kslinieks, kas arī kokgriezumu parakstī ja. Sākotnēji nospiedumi bija melnbalti, vēlāk arī daudzkrāsaini. Tā kā šis mā kslas veids ir salī dzinoši lēts, tas bija pieejams plaš am vidēji turīgo iedzīvotāju slā nim. Grafiskajā mākslā tiek attēlota pilsē tas dzīves ainas, teātra žanrs, skaistules, dabas ainas u.c. Ievērojamākie grafiskās mākslas mākslinieki - Kitagava Utamaro, Hokusai Kacusika, Hirosige Ando.  

Japānas arhitektū ra  

Japāņu pirmās celtnes apmēram 1.gs. p.m.ē. bija mazas, no koka celtas svētnīcas. Šo svētnīcu nosaukums miya nozī mē "nemirstī go dvēseļu nams", tās parasti celtas uz pakalniem, un tās veido galvenā kapella un daudz pā rnesamu mazu kapellu (mikosi). Dievības tēls svē tnīcās ir metāla spogulis, kas simbolizē dievības visu redzētāju aci. Svētnīcas laukumu ieslēdz žogs ar bagāti veidotiem vā rtiem, kuru tuvumā atrodas ūdens tvertne jeb šķīst šanās aka un šķ irsts dievībai ziedojamām veltēm. Svētais koks vai vesela birzs papildina šinto svē tnīcas kopainu. Apmēram 6.gs. p.m.ē daudz greznā ki par šinto svētn cām bija budistu veidotie tempļi. Pāļu pamatu vietā ceļ mūra pasieni, jumta segumam salmu, niedru vai hiaoki krijas vietā lieto kārniņus vai vara plātnes, uz sienām taisa apmetumu, sienas izgrezno ar nišām un plastikas darinājumiem. Tempļa iekšienē vienmēr atrodas Budas tēls (vara vai koka), kas parasti ir liela apjoma. Japānas tempļu arhitektūrā nekad nav saskatāma vēlē šanās apvienot vairākas telpas, tā pēc svētnīcas parasti bija no daudzām atsevišķā m celtnēm (kondo jeb "zelta halles", kodo jeb sprediķa halles, zvanu vai bungu tor a u.c.). Liela vērība tika veltīta vārtiem torii , kurus novieto dienvidu vai austrumu virzienā no tempļiem. Torri uzskata par Japānas nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īsti japāniskās celtniecības paraugiem, kas pastā vējis bez sveš zemju ietekmes. Tempļus bieži apvieno ar klostera būvēm, tuvāko apk rtni izdaiļo ar kokiem un krūmiem. Konstruktīvā ziņā japāņu tempļu, piļu vai dzīvojamo ēku būves ir raksturīgas iedaļu celtnes, kas taisī tas no koka apbrī nojami rūpīgā darbā. Arhitektūrā nozīm gu vietu ieņēma v rti, ar ko noslē dzas gandrīz vai katra ieliņa, kas rada tīkamus arhitektoniskus akcentus uz lielo pi u vārtu fona.
8. gs. vienotas valsts izveide saistīta ar pirmās pilsētas Naras būvniecību. Šī pilsēta projektēta pēc Ķī nas arhitektūras parauga - platas ielas, rūpīgi sarindoti laukumi u.c. Lai akcentētu valsts nozīmību, pieauga ēku apjomi. Spilgts piemērs bija imperatora pils komplekss, kā arī 50 metrus augstais Todaidži templis. Templis bija uzbūvē ts tā, lai tajā varētu ievietot milzīgo 16 m augsto bronzā izlieto Budas skulptūru.
Nedaudz vēlāk, ap 9. - 12. gs., kultūrā zūd tieksme uz monumentalitāti, tā vietā daudz lielā ka nozīme tiek piev rsta dzīvajai dabai, kas mā kslinieciski papildina arhitektū ru. Liela daļa tempļu tiek būvēta kalnainās vietās. Tiek veidoti apzaļ umoti kuģojamie kan li, gleznaini ainavu dārzi ar mā kslīgi uzbērtiem uzkalniem, dīķiem un tiltiņiem.
Ar 13. gs. arhitektūras mā kslas formas spēcī gi ietekmē dzenbudisma filozofiskie un estē tiskie principi. Kulta kompleksa ēku interjers kļūst pieticīgāks, vienk ršāks.
14. - 16. gs. pārmaiņas arhitekt rā ir cieši saist tas ar izmaiņām cilvēku attieksmē pret reliģiju. Izveidojas jaunas, ī pašas arhitektonisk s konstrukcijas, kas sienas padara pā rbīdāmas un atbīd mas. Pastāvīgu šķē rsienu mājas iekš pusē nav, tās aizstāj pā rvietojamas sienas - sjodzi. Pārvietojamo šķē rsienu dēļ japāņ i var veidot istabu lielumu pēc patikas, pārvēršot mazas istabas par lielām. Japāņu dzīvojamā s mājas ir ļoti pievilcīgas un brī vas no ķīniešu ietekmes. Visas istabas sedz mašas paklāji. Mēbeles japāņu dz vojamās mītnēs tiek lietotas ļoti maz. Interjera rotājums oti lakonisks, to veido koka režģi, ornamentāli griezumi uz horizont lajiem baļķiem un tokonama - niša, kas ir viena mašas paklāja lielumā un atrodas viesistabā. Nišas padziļinā jumā karājas tī stoklis ar ainavas attēlojumiem.  

Japāņu sadzīves kultūra  

Ikebana - ziedu kā rtošanas māksla, radusies 15. gs. kā tējas dzerš anas sastāvdaļa. Ikebanu veido no dabas materiāliem- koka zariem, ziediem, lapām. Cilvēka uzdevums ir "palīdzēt ziediem izteikt sevi". Kompozīciju pamatā ir doma par trim elementiem - debesī m, zemi un cilvēku, kas, saplūstot vien trīsstūrī, simbolizē dabas harmoniju un lī dzsvaru. Ikebanas māksla ir ar īpašu estē tismu, simbolismu, tehniku un filosofiju, kas mā ca redzēt un saprast skaistumu. Ikebana ir sievietes obligāta audzināš anas un skološanas sastāvdaļa. Senatnē ikebanas mā kslu uzskatīja par obligātu tikumu, kas katrai meitenei jāapgūst vēl pirms precībām.  

Viens no dzen rituā liem ir tējas dzerš anas ceremonija, kuras nolūks ir veicināt cilvēka garīgo pašattīrī anos. Jāpiebilst, ka arī šī tradīcija ir p rņemta no Ķīnas ap 16. gs., bet tā kļ uvusi par Japāņu kultūras neatņ emamu sastāvdaļu. Tolaik tēja bija viena no dārgākajā m precēm, ko ieveda no Ķīnas un tējas ceremonijā izmantota augstākā labuma tējas. Tējas ceremonijas istaba tiek iekā rtota izmeklēti vienkārši, tā iemiesojot japāņu klasisko priekš statu par daiļumu. Šī rituāla bū tiski pamatnosacī jumi ir harmonija, t rība, godbijība un klusums. Galvenā nozīme nav pašai tējas dzerš anai, bet gan pasniedzēja kustīb m, tēju gatavojot, kā arī telpas iekā rtojumam, dārzam, traukiem un ceremonijā nepiecie amajiem rīkiem. Tējas ceremonijai ar tās stingri noteikto kārtību ir jārada dvēseles miers un jāieved cilvēks īpašā noskaņojumā. Tā ir savdabīga meditācija.  

Japānas parki un dā rzi  

Japāņu dārzi ir savdabīgs un sarež īts mākslas veids, kur dabas daudzveid ba tiek atveidota miniatūrā veidā. Japāņu dārza būt ba sakņojas filozofiskā uztverē . Dārzu veidolā atklājas japāņu tautas savdabīgais filozofiskais pasaules skatījums. Ainavu dārzi ir izmeklēti vienkārš i, kas ietver sevī Visuma modeli. Dārzos veido sausā s ainavas, kuru iekā rtošanā izmanto netradicionālus materiālus: akmeņ us, oļus, smiltis, ķembas, sūnas. Neatņemama šo dā rzu sastāvdaļa ir klusums, un tos sauc arī par meditāciju dārziem.
Viens no dzen š edevriem ir dārzs - koāns japāņu pils tā Kioto. Neliels sakopts smil u laukumiņš (31 x 15 m) simbolizē pasaules okeānu, mū žību. Piecpadsmit akmeņi - apdzīvotās pasaules, sūnas - augu un dzīvnieku valsti, dzīvību. Akmeņi izvietoti tā , lai, raugoties no jebkura skatu punkta, tie visi 15 nekad nebūtu redzami - viens no tiem vienmē r būs aizsegts. Šāds izkārtojums norāda uz neesošo, ko aizsedz esošais.  

Japāņu senais teā tris  

No teātris izveidojies 14. gs. un attīstījās dramaturga Kannami un viņa dēla Zeami vadībā. No bija " liriska drāma" vai "drāma dej ". No teātris atspoguļ o elitāru, seno laiku bruņinieku un garīdznieku domāš anu, ideālus un dzī ves uztveri. No drāmas sižeta l nijas ir ļoti vienkāršas un apmē ram vienādas. Izrādes ir reliģ iski mistiskas ar dialogiem, mūziku un deju. Aktieru skaits parasti aprobežojas ar 2 - 5 cilvēkiem un kori. Aktieri ir tikai vī rieši ar krāšņ iem tērpiem un mask s.
17. gs. radās jauna teātra forma Kabuki, kuru nodibimāja sieviete Okuni, kas ieviesa unikāli dzīvo dejas stilu. Kabuki simbols ir š deja. Kabuki pauda vidusš iras (tirgotāju) intereses, kā arī attēloja vē sturiskos notikumus. Satura ziņā izrād s tiek risinātas sadzīviskās un mor li ētiskās problē mas. Kabuki saglabāja daudzus No elementus, visas lomas tāpat spēlē vīrieši maskās (kaut gan dibinājusi sieviete), un izrād s apvienojas dziesmas, dejas un v stījums. Vīrietis, kas tēlo sievieti, dēvē par "onnagata" .
Abi šie teātra ž anri līdztekus modernajam 20. gs. teātrim turpina pastāvēt arī š odien.  

 

JĒDZIENI:  

panteisms - filozofijā mācība, ka Dievs mīt katrā mazākajā pasaules sastāvdaļā, Visums un Dievs nav ķirami
ikebana - ziedu kā rtošanas māksla, t jas dzeršanas ritu la sastāvdaļa
interjers - arhitektoniski un mā kslinieciski izveidota ēkas iekš ējā telpa
iņ - jan - mācība Ķīnā, kuras pamat ir pārliecība par pasaulē eksistē jošu universālu enerģiju sistēmu. Valdošais, aktī vais princips ir jaņ . Tas ir vīrišķ ais, gaišais, sausais elements, kas parasti sasitās ar debesīm. Iņ ir pasīvais, sievišķais, tumš ais, mitrais, vē sais elements, un tas atbilst zemei. Iņ un jaņ savstarp ji cīnās, taču netiecas viens otru iznīcināt
kokgriezums - ciklveidīgi ilustrē tas grāmatas
maša - paklājs
pagoda - budistu templis; sakrālo celtņu tips
paviljons - neliela vieglas konstrukcijas celtne, kas parasti domāta atpūtai dārzos, parkos, pludmalē
sintoisms - japāņu reliģija (radusies pirmatnējās kopienas iekārtā), kuras pamatā ir dabas un senču kults
www linki


Home Site Map my.TagTag

Terms of Use
TagTag.com